27.novembrī Sīrijas nemiernieki sāka ofensīvu pret Bašara al Asada režīmu Sīrijā. Tas beidzās 8. decembrī ar Damaskas ieņemšanu un režīma gāšanu. Šis notikums atklāja Sīrijas armijas vājumu: režīma aviācija tika sakauta, un tās sauszemes spēki faktiski sabruka, raksta The Telegraph.
Opozīcijas straujā virzība uz priekšu iezīmēja arī Krievijas nenovērtētās problēmas. Lai gan Krievijas karaspēks atbalstīja Asada režīmu, viņi aktīvi neiejaucās, jo opozīcija vienu pēc otra ieņēma pilsētas. Krievijas valdniekam Vladimiram Putinam tā nebija izvēle – viņš paļāvās uz Vāgnera grupu, privātu militāro uzņēmumu, kas kļuvis par Maskavas galveno sauszemes spēku Sīrijā. Tomēr atkarība no algotņiem bija lemta gan grupai, gan Sīrijas režīmam.
Tā ir mācība visām valdībām: algotņi nav uzticams valsts politikas instruments. Jevgeņija Prigožina 2014. gadā izveidotā Vāgnera grupa kļuva slavena pēc Krimas aneksijas un intervences Sīrijā. Tās neregulārie spēki ļāva Maskavai izvairīties no tiešas atbildības par savu rīcību. Taču ienākumu motivēti Vāgnerieši pieprasīja daļu no Sīrijas naftas ieņēmumiem, lai glābtu Asada režīmu. Tas pastiprināja PMC īpašnieku Jevgēņiju Prigožinu, bet iesēja iekšējus konfliktus.
2023. gadā, saasinoties Krievijas karam Ukrainā, kaujās piedalījās Vāgnera grupa. Algotņi izcīnīja pirras uzvaru Bahmutā, taču tas izraisīja lielus zaudējumus un neapmierinātību. 2023. gada jūnijā algotņi sacēlās, ieņēma Rostovu pie Donas un pārcēlās uz Maskavu. Putins viņiem piešķīra amnestiju, bet Prigožins drīz gāja bojā aviokatastrofā, faktiski likvidējot grupējumu.
Tā kā Asada režīms atkal tika apdraudēts un Krievijas armija iestiga Ukrainā, Maskavas komerciālie intervences spēki bija nesakārtoti. Galu galā jebkura valsts, kas paļaujas uz algotņiem, kā to darīja Krievija no 2014. līdz 2023. gadam, riskē ar neveiksmi.